Publikācijas

Trauksme. Kā var palīdzēt mākslas terapija?

Šobrīd pat emocionāli visnoturīgākajiem cilvēkiem ikdienā aizvien biežāk piezogas trauksme, jo nu jau divus gadus dzīvojam neziņas pilnā laikā, kas mēdz izsaukt nedrošību un reizēm pat eksistenciālas bailes.

Diemžēl trauksme veicina paaugstinātu jūtīgumu, nenoteiktību un bezpalīdzības izjūtu, ja ārējie stresa faktori ir pārāk ieilguši. Reizēm cilvēks trauksmes stāvoklī var piedzīvot arī somatiskas reakcijas, piemēram, paātrinātu sirdsdarbību, jušanas traucējumus ķermenī, aukstuma vai karstuma sajūtu, elpas trūkumu, spiediena izjūtu pakrūtē. Paaugstinātas trauksmes stāvoklī var arī rasties nerealitātes sajūta un bailes zaudēt kontroli, var parādīties drudžaina vēlme mesties situāciju, kas trauksmi izraisījusi, uzreiz kaut kā risināt.

Cilvēks, kurš piedzīvo trauksmi, kļūst emocionāli viegli ievainojams, mainās garastāvoklis un noskaņojums. Kad ir pārņēmusi trauksmainība, klātesošas ir dažādas spēcīgas emocijas, kur dominējošās visbiežāk ir bailes un dusmas, reizēm arī bezpalīdzības izjūta un izmisums. Nereti cilvēks var arī ieslīgt fantāzijās, kur modelē vissliktākos nākotnes scenārijus.

Lai mazinātu trauksmes līmeni un veicinātu emocionālo labsajūtu arī ilgstošos pārbaudījuma posmos dzīvē, palīdzoša var būt mākslas terapija, kur ar dažādu mākslas metožu palīdzību var apzināties un izpaust, kā arī pēc tam transformēt dažādās un nereti pat apspiestās jūtas. Tas ir viens no pirmajiem soļiem terapeitiskajā procesā – palīdzēt cilvēkam saprast, kas tieši trauksmi un tai līdzās stāvošās emocijas ir izraisījis.

Mākslas radīšana pati par sevi ir dziedinošs, nomierinošs process, kas sniedz pozitīvas emocijas un uzlabo garastāvokli. Tas smagās, trauksmainās dzīves situācijās ir īpaši svarīgi, lai cilvēks ar skaidru, mierīgu prātu varētu meklēt un atrast vislabākos risinājumus, nevis trauksmes pārņemts impulsīvi un nepārdomāti rīkotos.

Mākslas terapijā emocionālā līdzsvara atgūšanai var radīt gan spontānus darbus, lai izreaģētu smagās emocijas, gan arī izpildīt uzdevumus, lai dziļāk izprastu notiekošo un meklētu atbildes, ceļus uz risinājumiem. Ikdienā trauksmes līmeņa mazināšanai var izmantot dažādas zīmēšanas tehnikas, kas ir balstītas apzinātībā un var palīdzēt atgūt iekšējo līdzsvaru, emocionālo labsajūtu. Un protams, ka ļoti svarīga ir saruna starp klientu un mākslas terapeitu, kas var palīdzēt izgaismot nesaprotamo, veicināt savu ierobežojumu atzīšanu un pieņemšanu, kā arī atnest drošības un miera izjūtu.

Mākslas terapijā izmantotie materiāli un tehnikas.

Nereti pirmā asociācija, cilvēkam izdzirdot par mākslas terapiju, ir tāda, ka tur zīmē un glezno. Jā, tā ir taisnība, bet mākslas terapijas uzdevumu radīšanai izmanto vēl daudz dažādas tehnikas un mākslas materiālus.

Uzdevumu radīšanai viena no biežāk izmantotajām tehnikām ir zīmēšana, kur darbs top izmantojot zīmuļus, flomasterus, dažāda veida krītiņus u.tml.

Nereti klientus aicinu izmantot gleznošanas tehnikas, jo atšķirībā no rezistīvajiem materiāliem (zīmuļi, flomasteri u.c.), krāsas ļauj daudz vieglāk ļauties spontanitātei un radošumam, kas īpaši svarīgi ir savu jūtu un emocionālo stāvokļu izpaušanā un pārstrādē. Gleznošanai mākslas terapijā parasti tiek izmantota guaša, akrils, akvarelis.

Cilvēkam paust savas domas, iekšējos pārdzīvojumus ar tēlu un vārdu palīdz kolāžas radīšana, kur izmanto dažādus attēlus no žurnāliem.

Sarežģītu jūtu izpausmei un pārstrādei lieliski noder veidošanas materiāli – māls, plastikas masas, plastilīns u.tml.

Reizēm terapeitiski dziļu un interesantu darbu radīšanai (visbiežāk manā praksē to mērķis ir palīdzēt cilvēkam iepazīt savas dažādās personības šķautnes) tiek izmantoti neierastāki materiāli – kastītes, dažādu faktūru papīri, spalviņas, krellītes, aukliņas, lentītes, dabas materiāli utt.

Kas ir mākslas terapija?

Ik pa laikam savā personiskajā dzīvē, gan gandrīz katru dienu savā darbā rehabilitācijā, nākas atbildēt uz jautājumu, kas tad ir mākslas terapija un kā tā var palīdzēt.

Lai pastāstītu, kas ir mākslas terapija, varētu sameklēt atbildes no mācību grāmatām, bet šoreiz vēlos lai tas nāktu no manas sirds, izkristalizējot domas par piedzīvoto, esot līdzās saviem klientiem/pacientiem, kas ir ļoti dažādi un unikāli savā iekšējā pasaulē un arī dzīves pieredzē.

Pirmkārt, noteikti var teikt, ka mākslas terapija ir ceļš kā cilvēkam satikties vēl dziļāk ar dažādajām savas personības šķautnēm. Terapeitiskajā procesā var strādāt gan ar dažādām grūtībām (trauksme, depresija, grūtības attiecībās, dažādi zaudējumi, somatizācija u.c), gan lai labāk izprastu sevi un atbildētu uz svarīgiem jautājumiem, piemēram:  “Kā es jūtos un kāpēc es tā jūtos? Kāds es patiesībā esmu? Kādas ir manas attiecības ar man svarīgiem cilvēkiem? Vai es varu sev palīdzēt atkal un atkal neatkārtot kādas līdzīgas kļūdas?”. Ja runājam par konkrētām grūtībām, tad pētījumos tiek runāts par to, ka cilvēkam viņa atveseļošanas ceļā palīdzoša var būt arī mākslas terapija, piemēram, ja cilvēks piedzīvo depresiju (par šo tēmu ir mans maģistra darbs), trauksmi, onkoloģiju u.c.

Mākslas terapija var būt gan dziļš terapeitisks process, gan arī kā atbalsta terapija grūtā dzīves brīdī, kad varbūt izteikti terapeitiski ar sevi strādāt pietrūktu iekšējo resursu. Tā arī palīdz cilvēkam sākt dzīvot apzinātāk – kļūt vērīgākam, uzmanīgākam, iejūtīgākam pret sevi un citiem. Šis ir laiks, kad diezgan daudzi jūtamies emocionāli ļoti noguruši vai izdeguši un mākslas terapija var palīdzēt stiprināt iekšējos resursus pārbaudījumu brīžos, atgūt mieru. Esmu arī piedzīvojusi aizkustinošus brīžus, kad caur terapiju cilvēks uzdrošinās pietuvoties piedošanai un izlīgšanai gan ar sevi, gan cilvēkiem, kas savulaik ir nodarījuši ko ļoti smagu vai ļaunu. Un tas viņus ir vedis uz lielāku iekšējo brīvību.

Zinu, ka sākotnēji cilvēkiem mēdz nedrošību radīt fakts, ka, piemēram, terapijas ietvaros būs jāzīmē. Bet vienmēr ikvienu iedrošinu, ka tam nav ļoti būtiska nozīme, kāda ir radītā darba mākslinieciskā vērtība – cik estētiski skaisti tas ir izdevies, jo tas ir instruments, kas palīdz cilvēkam izstāstīt savu stāstu, arī paust savas domas un jūtas. Protams, ja darbs ir izdevies mākslinieciski interesants, tas var papildus iedot gandarījumu un prieku, bet tikpat bieži prieks atnāk tad, kad cilvēks redz to, ka viņš ir uzdrošinājies un no tā kaut kas arī ir sanācis. Mākslas terapijā iespēja darboties radoši dāvā arī pieredzi eksperimentēt ar dažādiem materiāliem, jo terapijā nav kā skolā – pareizi vai nepareizi. Esot līdzās cilvēkiem viņu terapeitiskajos procesos, var piedzīvot, ka ar laiku dabiskā ceļā attīstās mākslinieciskās prasmes, jo rodas interese kā var zīmēt/gleznot tā, lai ir arī skaisti.

Būtiskāk par estētisko kvalitāti ir tas, ka radītais darbs palīdz atklāt līdz šim neizprastus savus iekšējos procesus un arī tas, ka darba radīšanas laikā jau raisās kādas domas un izjūtas. Ļoti svarīga pēc darba radīšanas ir abpusējā saruna starp mākslas terapeitu un klientu, lai kopīgi atklātu personisko stāstu un meklētu izeju no sarežģītajiem dzīves notikumiem, saviem iekšējiem psihoemocionālajiem konfliktiem, pārdzīvojumiem, atklātu un iepazītu savas jūtas utt. Darba radīšana arī palīdz apiet prāta konstruktus un aizsardzības mehānismus, kas var traucēt saprast grūtību būtību, un ļauj runāt zemapziņai, kura zina, kas patiesībā ar cilvēku ir noticis, kā viņš jūtas.

Būtisks priekšnosacījums mākslas terapijai ir cilvēka apņemšanās pēc iespējas atklātāk dalīties, kā arī vēlme izprast sevi, būt drosmīgam satikties ar savām sarežģītām jūtām, reakcijām. Lieki piebilst, ka viss process ir konfidenciāls un piedzīvotais emocionāli drošā terapeitiskajā telpā tajā arī paliek.

Iekšējā bērna tēma terapeitiskajā telpā

Reizēm terapijas procesā pienāk brīdis, kad cilvēkam personīgās izaugsmes un iekšējās dziedināšanas procesā ir būtiski satikties ar savu Iekšējo bērnu. Par šo tēmu ir rakstījuši vairāki speciālisti, kas ikdienā strādā psiholoģiskās palīdzības sniegšanas jomā.

Ja jānodefinē, kas tad ir Iekšējais bērns, tad Stefānija Štāla to ir aprakstījusi šādi: “… iekšējais bērns summējas no visām tām bērnības ietekmēm – gan labajām, gan sliktajām -, kuras esam saņēmuši no vecākiem un citām svarīgām piesaistes personām. Lielāko daļu pieredzētā mēs neatceramies apzinātā līmenī, tomēr šī pieredze ir ierakstīta mūsu zemapziņā. Tāpēc var teikt, ka iekšējais bērns ir nozīmīga mūsu zemapziņas daļa. Tās ir bailes, raizes un izmisums, ko esam piedzīvojuši kā bērni. Un vienlaikus tās ir arī visas pozitīvās bērnības pieredzes.” Vēl psihoterapeite runā par to, ka pat tiem cilvēkiem, kam bērnība ir noritējusi lielākoties laimīgi, arī viņu Iekšējais bērns ir piedzīvojis ievainojumus, jo pasaulē nav ideālu vecāku un ideālas bērnības. Diemžēl bērnības negatīvā pieredze var kavēt cilvēka attīstību un var traucēt attiecībām. Un līdz ar to tikai tad, kad cilvēks iepazīstas un sadraudzējas ar savu Iekšējo bērnu, ir iespējams uzzināt cik dziļas ilgas un ievainojumus sevī nesam.

Terapijas procesā cilvēkam tiek dota iespēja pieņemt šo dvēseles ievainoto daļu un iet tās dziedināšanas ceļu, kas galarezultātā var stiprināt pašvērtējumu, kā arī palīdzēt veidot mierīgākas, laipnākas un laimīgākas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ejot šo ceļu, cilvēkam var pieaugt iekšējais spēks atbrīvoties no attiecībām, kas kaitē.

Rūpīgi Iekšējā bērna tēmā ir iedziļinājies arī psihologs Džons Bredšovs, kurš par apspiesto bērnu sevī izsakās ļoti tieši: “…ja cilvēks tur savu iekšējo bērnu slēptuvē, tas piesārņo dzīvi ar dusmu lēkmēm, pārspīlētām reakcijām, laulības problēmām, atkarībām, savu bērnu vardarbīgu audzināšanu un postošām un sāpīgām attiecībām.”

Hārvijs Džekinss ir sacījis: “Cilvēks [..], būdams senu ciešanu varā, runā neatbilstoši, rīkojas neefektīvi, netiek galā ar situāciju un pacieš briesmīgas izjūtas, kurām nav nekāda sakara ar tagadni.” Līdz ar to tas ir vēl viens apstiprinājums tam, cik ļoti būtiski ir apzināties visas savas personības daļas un tās nenoliegt.

Džeimss Holiss raksta: “Mūsos nemājo tikai viens, iespējams, sāpināts, nobijies, līdzatkarīgs vai kompensāciju mākts bērns. Nē, mūsos mīt vesels bars bērnu. [..] Praktiski viņi visi ir pamesti novārtā vai apspiesti. Tāpēc terapija bieži sniedz labākus rezultātus pēc tam, kad izdodas atkal sajust iekšējo bērnu klātbūtni.” Vēl psihoterapeits saka: “Ja gribam dziedināties, pats galvenais ir noskaidrot, ko grib mūsu spontānais, veselīgais bērns. Dažiem būs viegli atrast savu brīvo ķiparu; citus gaida grūts darbs, jo ilgstoši noliegtā būtība ir aprakta ārkārtīgi dziļi.” Vēl kāda skaista doma: “…par ko priecātos mans iekšējais bērns? Atsāc mācīties mūziku vai gleznošanu – un nospļaujies par talantu! Atceries, ko nozīmē rotaļāties!”

Terapijas procesā var sākties atveseļošanās, kad tiek atgūts un “paauklēts” ievainotais Iekšējais bērns. Kad notiek integrācija, tad Iekšējais bērns kļūst par jaunas vitalitātes avotu, apbrīnojami radošu būtni, kas var mūsu pieaugušā cilvēka daļai palīdzēt dzīvē ienest skaistas pārmaiņas.

Izmantotā literatūra:

Bredšovs, Dž. (2019). Atgriešanās pie sevis. Rīga: Zvaigzne ABC.

Holiss, Dž. (2021). Viduspāreja. Rīga: Zvaigzne ABC.

Štāla, S. (2019). Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas. Rīga: Ģimenes psiholoģijas centrs LĪNA.

Depresija. Kā var palīdzēt mākslas terapija?

Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem depresija skar 350 miljonus cilvēku visā pasaulē. Depresija atšķiras no parastām ikdienas garastāvokļa svārstībām un emocionālām reakcijām uz problēmām ikdienas dzīvē un sliktākajā gadījumā var novest līdz pašnāvībai.

Starptautiskajā slimību klasifikatorā (SSK-10) tiek aprakstītas depresijas pazīmes vieglas, vidēji smagas vai smagas depresijas gadījumā atkarībā no simptomu skaita un to smaguma. Iespējamies simptomi – nomākts garastāvoklis, enerģijas un aktivitātes samazināšanās, mazinājusies spēja priecāties, intereses un koncentrēšanās spējas. Arvien ir smaga nogurdināmība, pat pēc minimālas piepūles. Ir miega traucējumi, samazināta ēstgriba, zems pašnovērtējums un pašpaļāvība, savas vainas vai mazvērtības idejas, rītos mošanās vairākas stundas pirms laika, ķermeņa masas un libido zudums (Slimību profilakses un kontroles centrs, 2016).

Runājot par depresiju, tā tiek klasificēta arī kā primārā vai sekundārā. Primāro depresiju neizraisa kāds psiholoģisks vai medicīnisks iemesls. Tai var būt, piemēram, ģenētiska predispozīcija (Taylor, 2014). Šādu depresiju sauc arī par endogēno depresiju, kas attīstās bez ārēji šķietamiem faktoriem (Rodin, Craven, & Littlefield, 1991). Sekundāro depresiju izraisa viens vai vairāki negatīvi dzīves notikumi, piemēram, slimība, tuvinieka nāve, šķiršanās no partnera (Taylor, 2014).

Depresijai ir ļoti sarežģīta etioloģija. Pastāv dažādas teorijas par tās attīstības iemesliem. Piemēram, bioloģiskās teorijas pamatā ir pētījumu rezultāti par to, ka depresijas gadījumā ir pazemināta monoamīnu – serotanonīna un norepinefrīna (noradrenalīna) koncentrācija sinapsē. Pēdējo gadu pētījumi pierāda arvien jaunu bioloģiski aktīvu vielu un mediatoru lomu depresijas patoģenēzē, piemēram, vitokīnu, tiretropā hormona, kortikotropā relizingfaktora, P. substanes u.c. Melatonīna teorija ir viena no noteicošajām teorijām sezonālās depresijas patoģenēzē. Tās pamatā ir uzskats, ka epifīzē melatonīns vairāk tiek sintezēts tumšajā diennakts laikā (Tērauds u.c., 2009). Pētījumi liecina, ka zems tostesterona līmenis vīriešiem var ietekmēt depresijas attīstību pēc 65 gadu vecuma. Arī vitamīnu, piemēram, folijskābes, B6 un B12 nepietiekamība var veicināt depresiju. (Roy-Byrne, 2015).

Psihosociālās teorijas par garastāvokļa traucējumiem koncentrējas uz zaudējumiem, kas ir depresijas cēlonis viegli ievainojamiem cilvēkiem. Pētījumi uzsver agrīno dzīves pieredzes nozīmi depresijas attīstībā. Daudziem pieaugušajiem attīstās garastāvokļa traucējumi saistībā ar neapzinātu bērnības traumu (Cutler, 2014). Nozīmīgs faktors ir piedzīvots mātes zaudējums pirms 11 gadu vecuma, arī piedzīvota vardarbība bērnībā, bijusi ilgstoša psihotraumējoša situācija, pastāv vientulība (Tērauds u.c, 2009). Dažādu kaitīgu vielu lietošana, trauksme, robežstāvokļa personības traucējumi bieži traucē atpazīt depresiju (American Psychiatric Association, 2013). Tiem, kam ir nosliece uz nomāktību un kuru depresīvajam stāvoklim trūkst šķietamu ārēju iemeslu, parasti var noteikt kādu dziļu, psiholoģisku cēloni (Kulbergs, 2001).

Pastāv daudz pieeju kā šī slimība tiek ārstēta. Medicīnā tiek izmantota bioloģiskā pieeja (medikamentozā terapija, gaismas terapija u.c.), bet depresijas simptomu mazināšanā ar klientiem/pacientiem strādā arī psihoterapeiti, psihologi un mākslas terapeiti.

Ir atzīts, ka depresijas ārstēšanā svarīga loma ir arī dažāda veida psihoterapijas virzieniem (Tērauds u.c., 2009). Lai gan pacientiem ar smagu depresiju var būt grūti piedalīties psihoterapijā, tie var iegūt tik ļoti nepieciešamo emocionālo vietu, kur “elpot”, satiekot terapeitu, kurš izrāda rūpes, kā arī var piedzīvot to, ka ģimene ir mobilizējusies, lai viņam palīdzētu (Cutler, 2014).

Psihoterapija var būt vienīgais ārstēšanās veids pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu depresiju. Medikamentozā ārstēšana kopā ar psihoterapiju var būt svarīga, sākot vidējas un smagas depresijas simptomu mazināšanu. Kombinētā terapija tiek ieteikta arī hroniskas depresijas, psihosociālu un starppersonu problēmu gadījumā (Gelenberg, et al., 2010).

Kā jau iepriekš minēts, viena no ārstēšanas pieejām, ko var izmantot depresijas simptomu mazināšanā, ir vizuāli plastiskās mākslas terapija.  Pētījumos pierādīts, ka mākslas terapija ir alternatīvs veids depresijas ārstēšanā atkarībā no slimības cēloņa un mākslas terapeita teorētiskās pieejas, pēc kuras viņš strādā (Rubin, 2001, pēc Blomdahl, et al., 2016).

Mākslas terapijā ir svarīgs gan mākslas radīšanas process, gan refleksija par to un radīto darbu. Radošais process ļauj izteikt jūtas un skaidrāk atklāj iepriekšējo pieredzi un pārliecību. Mākslas radīšana palīdz apzināties sevi konkrētajā brīdī, ietverot ķermeni, prātu un emocijas. Process palīdz izpētīt pagātnes pieredzi un gaidas, kas saistītas ar nākotni. Refleksijas daļa mākslas terapijas procesā sniedz iespēju klientam izstāstīt savu stāstu un terapeitam uzdot jautājumus par radītā darba personīgo nozīmi (Malchiodi, 1998, pēc Blomdahl, et al., 2013). Šo pieredzi ar mākslas terapijas palīdzību ir svarīgi piedzīvot depresijas klientiem/pacientiem, lai atveseļotos.

Depresija ir saistīta ar atdalīšanos, izolāciju no cilvēkiem vai aktivitātēm. Tāpēc viens no terapeitiskajiem mērķiem ir atjaunot saikni ar sevi, citiem un to, kas dāvā prieku. Ir nepieciešams veicināt patīkamu pieredzi un mākslas terapija to var sniegt. Atkal atrodot prieku, var atklāt jaunu jēgu dzīvei, kas klientiem reizēm šķiet bezjēdzīga. Viens no svarīgākajiem faktoriem ir izveidot uzticību un attiecības starp klientu un terapeitu. Terapeitiskas attiecības var izpausties kā izmainīta forma attiecībām ar vecākiem, kas klientam var palīdzēt mainīt uztveri par sevi un viņiem. Mākslas terapija paaugstina pašvērtējumu, pašapziņu un pašizpausmi, palīdz izstrādāt jaunus emocionālos resursus, uzlabo koncentrēšanās spējas, palīdz klientiem domāt par to kā atveseļoties. Palīdz arī atjaunot cerību un optimismu, mazina stresu (Zubala, MacIntyre, Gleeson, & Karkou, (2014). Mākslas terapija veicina arī personas jūtu izpausmi un sevis izpratni, kas palīdz mazināties depresijas simptomiem (Gussak, 2004).

Mākslas terapijā tiek ņemtas vērā problēmas, kas tiešā veidā saistītas ar depresiju – dusmas, sociālā izolācija, trauma, zaudējums un skumjas, vardarbības pieredze, trauksme, dažādas pārliecības par sevi un pasauli. Depresija bieži vien tiek izslimota paralēli dažādām fiziskām saslimšanām – vēzim, sirds-asinsvadu slimībām, hroniskām sāpēm, kā arī garīgām saslimšanām – personības traucējumiem, pēctraumatiskā stresa sindromam, trauksmei, šizofrēnijai, demencei u.c. Līdz ar to mākslas terapija ir atkarīga no katra klienta īpašajām vajadzībām. Mākslas terapija ar depresijas pacientiem ir sarežģīts process un ietver sevī radošuma attīstību, labklājības uzlabošanos, pārliecības atgūšanu, jēgas atrašanu un sevis izjūtu. Ir atzīts, ka verbālā komunikācija terapijas procesā ir ļoti svarīga, bet radošā izpausme un komunikācija ar mākslas palīdzību piešķir procesam vērtīgu dimensiju. Radošums klientam ar depresiju var būt īpaši vērtīgs, palīdzot satikties ar savām jūtām, izteikt emocijas un dod jaunu cerību un jēgu dzīvei (Zubala, et al., 2014).

Izmantotā literatūra:

American Psychiatric Association. (2013). Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (DSM-5), (5th ed.). Arlington, VA: American Psychiatric Publishing.

Blomdahl, C., Gunnarsson, B., Guregård, S., & Björklund, A. (2013). A realist review of art therapy for clients with depression. The Arts in Psychotherapy, 40, 322-333.

Cutler, J. L. (2010). Psychiatry. New York: Oxford University Press.

Gelenberg, A., Freeman, M. P., Markowitz, J. C., Rosenbaum, J. F., Thase, M. etc. (2010).  Practice Guideline for the Treatment of Patients With Major Depressive Disorder (3rd ed.). American Psychiatric Association Publishing.

Gussak, D. (2004). Art therapy with prison inmates: A pilot study. The Arts in Psychotherapy, 31, 245-259.

Kulbergs, J. (2001). Dinamiskā psihiatrija. Rīga: Jumava.

Rodin, G., Craven, J., & Littlefield C. (1991). Depression in the medical ill: an integrated approach. New York: BRUNNER/MAZEL, Inc.

Roy-Byrne, P. P. (2015). Symptoms and diagnosis of mood disorders. Depression and Anxiety, 32(3), 5-17.

Slimību profilakses un kontroles centrs. (2016). Starptautiskā slimību klasifikācija SSK-10. Iegūts no http://www.spkc.gov.lv/ssk10

Taylor, L. (31.07.2014). Difference Between Primary And Secondary Depression. Iegūts no http://www.psyweb.com/articles/depression/difference-between-primary-and-secondary-depression.

Tērauds, E., Andrēziņa, R., Kupča, B. (2009). Depresijas norise un ārstēšanas iespējas. Vadlīnijas. Rīga: Latvijas Psihiatru asociācija.

Zubala, A., MacIntyre, D.J, Gleeson, N., & Karkou,V. (2014). Description of arts therapies practice with adults suffering from depression in the UK: Qualitative findings from the nationwide survey. The Arts in Psychotherapy, 41, 535-544.

Zubala, A., MacIntyre, D.J, Karkou,V. (2014). Art psychotherapy practice with adults who suffer from depression in the UK: Qualitative findings from a depression-specific questionnaire. The Arts in Psychotherapy, 41, 563-569.