Ik pa laikam savā personiskajā dzīvē, gan gandrīz katru dienu savā darbā rehabilitācijā, nākas atbildēt uz jautājumu, kas tad ir mākslas terapija un kā tā var palīdzēt.
Lai pastāstītu, kas ir mākslas terapija, varētu sameklēt atbildes no mācību grāmatām, bet šoreiz vēlos lai tas nāktu no manas sirds, izkristalizējot domas par piedzīvoto, esot līdzās saviem klientiem/pacientiem, kas ir ļoti dažādi un unikāli savā iekšējā pasaulē un arī dzīves pieredzē.
Pirmkārt, noteikti var teikt, ka mākslas terapija ir ceļš kā cilvēkam satikties vēl dziļāk ar dažādajām savas personības šķautnēm. Terapeitiskajā procesā var strādāt gan ar dažādām grūtībām (trauksme, depresija, grūtības attiecībās, dažādi zaudējumi, somatizācija u.c), gan lai labāk izprastu sevi un atbildētu uz svarīgiem jautājumiem, piemēram: “Kā es jūtos un kāpēc es tā jūtos? Kāds es patiesībā esmu? Kādas ir manas attiecības ar man svarīgiem cilvēkiem? Vai es varu sev palīdzēt atkal un atkal neatkārtot kādas līdzīgas kļūdas?”. Ja runājam par konkrētām grūtībām, tad pētījumos tiek runāts par to, ka cilvēkam viņa atveseļošanas ceļā palīdzoša var būt arī mākslas terapija, piemēram, ja cilvēks piedzīvo depresiju (par šo tēmu ir mans maģistra darbs), trauksmi, onkoloģiju u.c.
Mākslas terapija var būt gan dziļš terapeitisks process, gan arī kā atbalsta terapija grūtā dzīves brīdī, kad varbūt izteikti terapeitiski ar sevi strādāt pietrūktu iekšējo resursu. Tā arī palīdz cilvēkam sākt dzīvot apzinātāk – kļūt vērīgākam, uzmanīgākam, iejūtīgākam pret sevi un citiem. Šis ir laiks, kad diezgan daudzi jūtamies emocionāli ļoti noguruši vai izdeguši un mākslas terapija var palīdzēt stiprināt iekšējos resursus pārbaudījumu brīžos, atgūt mieru. Esmu arī piedzīvojusi aizkustinošus brīžus, kad caur terapiju cilvēks uzdrošinās pietuvoties piedošanai un izlīgšanai gan ar sevi, gan cilvēkiem, kas savulaik ir nodarījuši ko ļoti smagu vai ļaunu. Un tas viņus ir vedis uz lielāku iekšējo brīvību.
Zinu, ka sākotnēji cilvēkiem mēdz nedrošību radīt fakts, ka, piemēram, terapijas ietvaros būs jāzīmē. Bet vienmēr ikvienu iedrošinu, ka tam nav ļoti būtiska nozīme, kāda ir radītā darba mākslinieciskā vērtība – cik estētiski skaisti tas ir izdevies, jo tas ir instruments, kas palīdz cilvēkam izstāstīt savu stāstu, arī paust savas domas un jūtas. Protams, ja darbs ir izdevies mākslinieciski interesants, tas var papildus iedot gandarījumu un prieku, bet tikpat bieži prieks atnāk tad, kad cilvēks redz to, ka viņš ir uzdrošinājies un no tā kaut kas arī ir sanācis. Mākslas terapijā iespēja darboties radoši dāvā arī pieredzi eksperimentēt ar dažādiem materiāliem, jo terapijā nav kā skolā – pareizi vai nepareizi. Esot līdzās cilvēkiem viņu terapeitiskajos procesos, var piedzīvot, ka ar laiku dabiskā ceļā attīstās mākslinieciskās prasmes, jo rodas interese kā var zīmēt/gleznot tā, lai ir arī skaisti.
Būtiskāk par estētisko kvalitāti ir tas, ka radītais darbs palīdz atklāt līdz šim neizprastus savus iekšējos procesus un arī tas, ka darba radīšanas laikā jau raisās kādas domas un izjūtas. Ļoti svarīga pēc darba radīšanas ir abpusējā saruna starp mākslas terapeitu un klientu, lai kopīgi atklātu personisko stāstu un meklētu izeju no sarežģītajiem dzīves notikumiem, saviem iekšējiem psihoemocionālajiem konfliktiem, pārdzīvojumiem, atklātu un iepazītu savas jūtas utt. Darba radīšana arī palīdz apiet prāta konstruktus un aizsardzības mehānismus, kas var traucēt saprast grūtību būtību, un ļauj runāt zemapziņai, kura zina, kas patiesībā ar cilvēku ir noticis, kā viņš jūtas.
Būtisks priekšnosacījums mākslas terapijai ir cilvēka apņemšanās pēc iespējas atklātāk dalīties, kā arī vēlme izprast sevi, būt drosmīgam satikties ar savām sarežģītām jūtām, reakcijām. Lieki piebilst, ka viss process ir konfidenciāls un piedzīvotais emocionāli drošā terapeitiskajā telpā tajā arī paliek.
satiktsevi.com 