Reizēm terapijas procesā pienāk brīdis, kad cilvēkam personīgās izaugsmes un iekšējās dziedināšanas procesā ir būtiski satikties ar savu Iekšējo bērnu. Par šo tēmu ir rakstījuši vairāki speciālisti, kas ikdienā strādā psiholoģiskās palīdzības sniegšanas jomā.
Ja jānodefinē, kas tad ir Iekšējais bērns, tad Stefānija Štāla to ir aprakstījusi šādi: “… iekšējais bērns summējas no visām tām bērnības ietekmēm – gan labajām, gan sliktajām -, kuras esam saņēmuši no vecākiem un citām svarīgām piesaistes personām. Lielāko daļu pieredzētā mēs neatceramies apzinātā līmenī, tomēr šī pieredze ir ierakstīta mūsu zemapziņā. Tāpēc var teikt, ka iekšējais bērns ir nozīmīga mūsu zemapziņas daļa. Tās ir bailes, raizes un izmisums, ko esam piedzīvojuši kā bērni. Un vienlaikus tās ir arī visas pozitīvās bērnības pieredzes.” Vēl psihoterapeite runā par to, ka pat tiem cilvēkiem, kam bērnība ir noritējusi lielākoties laimīgi, arī viņu Iekšējais bērns ir piedzīvojis ievainojumus, jo pasaulē nav ideālu vecāku un ideālas bērnības. Diemžēl bērnības negatīvā pieredze var kavēt cilvēka attīstību un var traucēt attiecībām. Un līdz ar to tikai tad, kad cilvēks iepazīstas un sadraudzējas ar savu Iekšējo bērnu, ir iespējams uzzināt cik dziļas ilgas un ievainojumus sevī nesam.
Terapijas procesā cilvēkam tiek dota iespēja pieņemt šo dvēseles ievainoto daļu un iet tās dziedināšanas ceļu, kas galarezultātā var stiprināt pašvērtējumu, kā arī palīdzēt veidot mierīgākas, laipnākas un laimīgākas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ejot šo ceļu, cilvēkam var pieaugt iekšējais spēks atbrīvoties no attiecībām, kas kaitē.
Rūpīgi Iekšējā bērna tēmā ir iedziļinājies arī psihologs Džons Bredšovs, kurš par apspiesto bērnu sevī izsakās ļoti tieši: “…ja cilvēks tur savu iekšējo bērnu slēptuvē, tas piesārņo dzīvi ar dusmu lēkmēm, pārspīlētām reakcijām, laulības problēmām, atkarībām, savu bērnu vardarbīgu audzināšanu un postošām un sāpīgām attiecībām.”
Hārvijs Džekinss ir sacījis: “Cilvēks [..], būdams senu ciešanu varā, runā neatbilstoši, rīkojas neefektīvi, netiek galā ar situāciju un pacieš briesmīgas izjūtas, kurām nav nekāda sakara ar tagadni.” Līdz ar to tas ir vēl viens apstiprinājums tam, cik ļoti būtiski ir apzināties visas savas personības daļas un tās nenoliegt.
Džeimss Holiss raksta: “Mūsos nemājo tikai viens, iespējams, sāpināts, nobijies, līdzatkarīgs vai kompensāciju mākts bērns. Nē, mūsos mīt vesels bars bērnu. [..] Praktiski viņi visi ir pamesti novārtā vai apspiesti. Tāpēc terapija bieži sniedz labākus rezultātus pēc tam, kad izdodas atkal sajust iekšējo bērnu klātbūtni.” Vēl psihoterapeits saka: “Ja gribam dziedināties, pats galvenais ir noskaidrot, ko grib mūsu spontānais, veselīgais bērns. Dažiem būs viegli atrast savu brīvo ķiparu; citus gaida grūts darbs, jo ilgstoši noliegtā būtība ir aprakta ārkārtīgi dziļi.” Vēl kāda skaista doma: “…par ko priecātos mans iekšējais bērns? Atsāc mācīties mūziku vai gleznošanu – un nospļaujies par talantu! Atceries, ko nozīmē rotaļāties!”
Terapijas procesā var sākties atveseļošanās, kad tiek atgūts un “paauklēts” ievainotais Iekšējais bērns. Kad notiek integrācija, tad Iekšējais bērns kļūst par jaunas vitalitātes avotu, apbrīnojami radošu būtni, kas var mūsu pieaugušā cilvēka daļai palīdzēt dzīvē ienest skaistas pārmaiņas.
Izmantotā literatūra:
Bredšovs, Dž. (2019). Atgriešanās pie sevis. Rīga: Zvaigzne ABC.
Holiss, Dž. (2021). Viduspāreja. Rīga: Zvaigzne ABC.
Štāla, S. (2019). Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas. Rīga: Ģimenes psiholoģijas centrs LĪNA.
satiktsevi.com 