Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem depresija skar 350 miljonus cilvēku visā pasaulē. Depresija atšķiras no parastām ikdienas garastāvokļa svārstībām un emocionālām reakcijām uz problēmām ikdienas dzīvē un sliktākajā gadījumā var novest līdz pašnāvībai.
Starptautiskajā slimību klasifikatorā (SSK-10) tiek aprakstītas depresijas pazīmes vieglas, vidēji smagas vai smagas depresijas gadījumā atkarībā no simptomu skaita un to smaguma. Iespējamies simptomi – nomākts garastāvoklis, enerģijas un aktivitātes samazināšanās, mazinājusies spēja priecāties, intereses un koncentrēšanās spējas. Arvien ir smaga nogurdināmība, pat pēc minimālas piepūles. Ir miega traucējumi, samazināta ēstgriba, zems pašnovērtējums un pašpaļāvība, savas vainas vai mazvērtības idejas, rītos mošanās vairākas stundas pirms laika, ķermeņa masas un libido zudums (Slimību profilakses un kontroles centrs, 2016).
Runājot par depresiju, tā tiek klasificēta arī kā primārā vai sekundārā. Primāro depresiju neizraisa kāds psiholoģisks vai medicīnisks iemesls. Tai var būt, piemēram, ģenētiska predispozīcija (Taylor, 2014). Šādu depresiju sauc arī par endogēno depresiju, kas attīstās bez ārēji šķietamiem faktoriem (Rodin, Craven, & Littlefield, 1991). Sekundāro depresiju izraisa viens vai vairāki negatīvi dzīves notikumi, piemēram, slimība, tuvinieka nāve, šķiršanās no partnera (Taylor, 2014).
Depresijai ir ļoti sarežģīta etioloģija. Pastāv dažādas teorijas par tās attīstības iemesliem. Piemēram, bioloģiskās teorijas pamatā ir pētījumu rezultāti par to, ka depresijas gadījumā ir pazemināta monoamīnu – serotanonīna un norepinefrīna (noradrenalīna) koncentrācija sinapsē. Pēdējo gadu pētījumi pierāda arvien jaunu bioloģiski aktīvu vielu un mediatoru lomu depresijas patoģenēzē, piemēram, vitokīnu, tiretropā hormona, kortikotropā relizingfaktora, P. substanes u.c. Melatonīna teorija ir viena no noteicošajām teorijām sezonālās depresijas patoģenēzē. Tās pamatā ir uzskats, ka epifīzē melatonīns vairāk tiek sintezēts tumšajā diennakts laikā (Tērauds u.c., 2009). Pētījumi liecina, ka zems tostesterona līmenis vīriešiem var ietekmēt depresijas attīstību pēc 65 gadu vecuma. Arī vitamīnu, piemēram, folijskābes, B6 un B12 nepietiekamība var veicināt depresiju. (Roy-Byrne, 2015).
Psihosociālās teorijas par garastāvokļa traucējumiem koncentrējas uz zaudējumiem, kas ir depresijas cēlonis viegli ievainojamiem cilvēkiem. Pētījumi uzsver agrīno dzīves pieredzes nozīmi depresijas attīstībā. Daudziem pieaugušajiem attīstās garastāvokļa traucējumi saistībā ar neapzinātu bērnības traumu (Cutler, 2014). Nozīmīgs faktors ir piedzīvots mātes zaudējums pirms 11 gadu vecuma, arī piedzīvota vardarbība bērnībā, bijusi ilgstoša psihotraumējoša situācija, pastāv vientulība (Tērauds u.c, 2009). Dažādu kaitīgu vielu lietošana, trauksme, robežstāvokļa personības traucējumi bieži traucē atpazīt depresiju (American Psychiatric Association, 2013). Tiem, kam ir nosliece uz nomāktību un kuru depresīvajam stāvoklim trūkst šķietamu ārēju iemeslu, parasti var noteikt kādu dziļu, psiholoģisku cēloni (Kulbergs, 2001).
Pastāv daudz pieeju kā šī slimība tiek ārstēta. Medicīnā tiek izmantota bioloģiskā pieeja (medikamentozā terapija, gaismas terapija u.c.), bet depresijas simptomu mazināšanā ar klientiem/pacientiem strādā arī psihoterapeiti, psihologi un mākslas terapeiti.
Ir atzīts, ka depresijas ārstēšanā svarīga loma ir arī dažāda veida psihoterapijas virzieniem (Tērauds u.c., 2009). Lai gan pacientiem ar smagu depresiju var būt grūti piedalīties psihoterapijā, tie var iegūt tik ļoti nepieciešamo emocionālo vietu, kur “elpot”, satiekot terapeitu, kurš izrāda rūpes, kā arī var piedzīvot to, ka ģimene ir mobilizējusies, lai viņam palīdzētu (Cutler, 2014).
Psihoterapija var būt vienīgais ārstēšanās veids pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu depresiju. Medikamentozā ārstēšana kopā ar psihoterapiju var būt svarīga, sākot vidējas un smagas depresijas simptomu mazināšanu. Kombinētā terapija tiek ieteikta arī hroniskas depresijas, psihosociālu un starppersonu problēmu gadījumā (Gelenberg, et al., 2010).
Kā jau iepriekš minēts, viena no ārstēšanas pieejām, ko var izmantot depresijas simptomu mazināšanā, ir vizuāli plastiskās mākslas terapija. Pētījumos pierādīts, ka mākslas terapija ir alternatīvs veids depresijas ārstēšanā atkarībā no slimības cēloņa un mākslas terapeita teorētiskās pieejas, pēc kuras viņš strādā (Rubin, 2001, pēc Blomdahl, et al., 2016).
Mākslas terapijā ir svarīgs gan mākslas radīšanas process, gan refleksija par to un radīto darbu. Radošais process ļauj izteikt jūtas un skaidrāk atklāj iepriekšējo pieredzi un pārliecību. Mākslas radīšana palīdz apzināties sevi konkrētajā brīdī, ietverot ķermeni, prātu un emocijas. Process palīdz izpētīt pagātnes pieredzi un gaidas, kas saistītas ar nākotni. Refleksijas daļa mākslas terapijas procesā sniedz iespēju klientam izstāstīt savu stāstu un terapeitam uzdot jautājumus par radītā darba personīgo nozīmi (Malchiodi, 1998, pēc Blomdahl, et al., 2013). Šo pieredzi ar mākslas terapijas palīdzību ir svarīgi piedzīvot depresijas klientiem/pacientiem, lai atveseļotos.
Depresija ir saistīta ar atdalīšanos, izolāciju no cilvēkiem vai aktivitātēm. Tāpēc viens no terapeitiskajiem mērķiem ir atjaunot saikni ar sevi, citiem un to, kas dāvā prieku. Ir nepieciešams veicināt patīkamu pieredzi un mākslas terapija to var sniegt. Atkal atrodot prieku, var atklāt jaunu jēgu dzīvei, kas klientiem reizēm šķiet bezjēdzīga. Viens no svarīgākajiem faktoriem ir izveidot uzticību un attiecības starp klientu un terapeitu. Terapeitiskas attiecības var izpausties kā izmainīta forma attiecībām ar vecākiem, kas klientam var palīdzēt mainīt uztveri par sevi un viņiem. Mākslas terapija paaugstina pašvērtējumu, pašapziņu un pašizpausmi, palīdz izstrādāt jaunus emocionālos resursus, uzlabo koncentrēšanās spējas, palīdz klientiem domāt par to kā atveseļoties. Palīdz arī atjaunot cerību un optimismu, mazina stresu (Zubala, MacIntyre, Gleeson, & Karkou, (2014). Mākslas terapija veicina arī personas jūtu izpausmi un sevis izpratni, kas palīdz mazināties depresijas simptomiem (Gussak, 2004).
Mākslas terapijā tiek ņemtas vērā problēmas, kas tiešā veidā saistītas ar depresiju – dusmas, sociālā izolācija, trauma, zaudējums un skumjas, vardarbības pieredze, trauksme, dažādas pārliecības par sevi un pasauli. Depresija bieži vien tiek izslimota paralēli dažādām fiziskām saslimšanām – vēzim, sirds-asinsvadu slimībām, hroniskām sāpēm, kā arī garīgām saslimšanām – personības traucējumiem, pēctraumatiskā stresa sindromam, trauksmei, šizofrēnijai, demencei u.c. Līdz ar to mākslas terapija ir atkarīga no katra klienta īpašajām vajadzībām. Mākslas terapija ar depresijas pacientiem ir sarežģīts process un ietver sevī radošuma attīstību, labklājības uzlabošanos, pārliecības atgūšanu, jēgas atrašanu un sevis izjūtu. Ir atzīts, ka verbālā komunikācija terapijas procesā ir ļoti svarīga, bet radošā izpausme un komunikācija ar mākslas palīdzību piešķir procesam vērtīgu dimensiju. Radošums klientam ar depresiju var būt īpaši vērtīgs, palīdzot satikties ar savām jūtām, izteikt emocijas un dod jaunu cerību un jēgu dzīvei (Zubala, et al., 2014).
Izmantotā literatūra:
American Psychiatric Association. (2013). Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (DSM-5), (5th ed.). Arlington, VA: American Psychiatric Publishing.
Blomdahl, C., Gunnarsson, B., Guregård, S., & Björklund, A. (2013). A realist review of art therapy for clients with depression. The Arts in Psychotherapy, 40, 322-333.
Cutler, J. L. (2010). Psychiatry. New York: Oxford University Press.
Gelenberg, A., Freeman, M. P., Markowitz, J. C., Rosenbaum, J. F., Thase, M. etc. (2010). Practice Guideline for the Treatment of Patients With Major Depressive Disorder (3rd ed.). American Psychiatric Association Publishing.
Gussak, D. (2004). Art therapy with prison inmates: A pilot study. The Arts in Psychotherapy, 31, 245-259.
Kulbergs, J. (2001). Dinamiskā psihiatrija. Rīga: Jumava.
Rodin, G., Craven, J., & Littlefield C. (1991). Depression in the medical ill: an integrated approach. New York: BRUNNER/MAZEL, Inc.
Roy-Byrne, P. P. (2015). Symptoms and diagnosis of mood disorders. Depression and Anxiety, 32(3), 5-17.
Slimību profilakses un kontroles centrs. (2016). Starptautiskā slimību klasifikācija SSK-10. Iegūts no http://www.spkc.gov.lv/ssk10
Taylor, L. (31.07.2014). Difference Between Primary And Secondary Depression. Iegūts no http://www.psyweb.com/articles/depression/difference-between-primary-and-secondary-depression.
Tērauds, E., Andrēziņa, R., Kupča, B. (2009). Depresijas norise un ārstēšanas iespējas. Vadlīnijas. Rīga: Latvijas Psihiatru asociācija.
Zubala, A., MacIntyre, D.J, Gleeson, N., & Karkou,V. (2014). Description of arts therapies practice with adults suffering from depression in the UK: Qualitative findings from the nationwide survey. The Arts in Psychotherapy, 41, 535-544.
Zubala, A., MacIntyre, D.J, Karkou,V. (2014). Art psychotherapy practice with adults who suffer from depression in the UK: Qualitative findings from a depression-specific questionnaire. The Arts in Psychotherapy, 41, 563-569.
satiktsevi.com 